Šo šķirni, kas iegūta, krustojot spāņu pointeru ar garspalvaino spanielu, Anglijā kā putnu suni izmantoja jau sen, taču tīršķirni izveidoja Edvards Laveraks 1825. gadā un panāca, ka suņiem bija ne vien pievilcīgs izskats, bet arī augstas darbspējas.

Tā izveidojies vidēja auguma suns (60-63 cm) ar vidēji garām ausīm un labi apmatotu asti. Galva angļu seteram garena, sausnēja, ar labi iezīmētu pakauša kaulu, pieres šķirtni un pāreju no pieres uz garu, gandrīz taisnstūrainu purnu ar sausām, pieguļošām lūpām. Deguns melns vai brūns. Šķērveida sakodiens. Acis tumši brūnas, skatiens maigs. Ausis vidēji garas, apaugušas ar smalku, zīdainu spalvu. Kakls eleganti izliekts, muskuļots. Ķermenis spēcīgs, vingrs, mugura taisna, krustos mazliet nolaidena, tūliņ no krustiem sākas vieglā lokā saliektā bārkstainā aste. Kājas slaidas, taisnas, muskuļotas. Visu ķermeni, sākot no ausu augšdaļas, sedz garš, zīdains apmatojums. Kājas līdz pat ķepām labi apmatotas. Angļu setera pamatkrāsa mēdz būt balta ar nelieliem melniem, brūniem vai rūsgandzelteniem plankumiem. Priekšroka dodama sīkiem triepienveida plankumiņiem.

Angļu seteri ir suņi ar labu ožu, uzcītīgi nošautā putna meklētāji, čakli aportētāji. Tiktāl par medniekiem. Bez šīm augstvērtīgajām darba īpašībām angļu seteram piemīt liela labestība. Tas ir sirsnīgs, saticīgs suns, tīkams ceļabiedrs pārgājienos, it sevišķi, ja tajos rodas izdevība pēc sirds patikas izpeldēties.